2,7 miljoni latu 1928. gadā, kas 1937. gadā bija pieauguši jau līdz 3,1 miljonam, – tik lielu mantojumu Latvijas Universitātei novēlēja KRISTAPS MORBERGS! Visu laiku nepārspētākais mecenāts latviešu vidū. Īsts self made man – divdesmit gadu vecumā Kristaps, pastalas apāvies, no Bukaišu pagasta Zemgalē kājām devās iekarot Rīgu. Jo tiem dažiem rubļiem, kas kabatā, jātop par atspēriena punktu, lai tiktu šajā dzīvē uz augšu. Deviņpadsmitā gadsimta beigās šis vidēja auguma vīrs platiem pleciem, kupliem matiem jau ir kļuvis par latviešu miljonāru. Ar 1296 balsīm viņš ir 154. aptaujas "100 Latvijas personības" sarakstā.

Sava darba svētību baudīt!  

Deviņpadsmitā gadsimta 90. gadi. Morberga namā rosās četras kalpones, divi sulaiņi, kučieris un divi staļļa puiši. Morbergs brauc četrjūgā. Ik gadu janvāra beigās vai februāra sākumā kopā ar kundzi ceļo uz ārzemēm – Rivjēru Francijā vai Toskānu Itālijā. Aprīlī atgriežas Rīgā, lai drīz dotos uz Dzintariem, kur atrodas viņa greznā villa. Morberga kalpotāji maltītēs bauda to pašu, ko pasniedz kungu galdā. Svētdienās to papildina pudele alus uz vīru un pudele vīna ik uz trim. Morbergs nesmēķē, alkoholu lieto ļoti mēreni. Viņa kaislība ir kādi divpadsmit tīrasiņu zirgi neparasti rūsganu spalvu.

"Dzirdot par apkalpotāju lielo saimi, par Morberga lepno četrjūgu, par viņa mākslas priekšmetu kolekcijām, par viņa braucieniem uz ārzemēm, varētu mosties doma par izšķērdību. Zinot Morberga prasību, ka jāiegrāmato izdevums pat par 7 kapeiku pastmarku, varētu domāt par skopumu. Morbergs nebija ne izšķērdīgs, ne skops – Morbergs bija devīgs," 1938. gadā prāto viņa pirmais biogrāfs Artūrs Krūmiņš.

Morbergs ir pragmatiķis – viņam svešs askētiskais ideālisms, ka viss jādod un jāziedo līdzcilvēkiem, kas visbiežāk galu galā izrādās liekulīgs. Viņš uzskata – darba augļi vispirmām kārtām pienākas darba darītājam. Viņš ir strādājis, viņš arī grib sava darba svētību baudīt! Tomēr šajā pilnasinīgajā egocentristā mīt bezgala daudz labsirdības – savus zelta rubļus viņš skopulīgi nepatur pie sevis, bet liek ripot turp, kur prasa paša vajadzības un stiepjas daudzās palīdzības lūdzēju rokas. Morbergs dzīvo pats un ļauj citiem to darīt. Kā tikt līdz šādam vērienam?

Risks īstajā laikā un vietā

1864. gadā, ieradies Rīgu iekarot, Kristaps dzīvo taupīgi, fiziski smagi strādā. Kad viņš ar kaimiņu Frici Sūnu dodas darbā, Rīgas puikas pastalniekus bieži izsmej. Friča izturība kapitulē un viņš atgriežas Bukaišos, bet Kristaps krāj un prāto, kā tikt uz priekšu. Var teikt – trāpa īstajā laikā un vietā. Laikā no 1857. līdz 1863. gadam pašā Rīgas sirdī top jauni apbūves gabali, nojaucot vecpilsētu ietverošos vaļņus. Kristaps met aci uz plašo bulvāru loku. Deviņos gados iekrātais un iegūtie sakari viņam ļauj 1873. gadā celt nevis koka nameli pilsētas nomalē, bet trīsstāvu mūra māju iepretim Strēlnieku dārzam. Deviņu gadu laikā no vienkārša, vien pagastskolas izglītību guvuša latviešu lauku puiša viņš kļuvis par izglītotu vāciskās Rīgas namsaimnieku. Tiesa, pat Berlīnē gūtās zināšanas būvniecībā un arhitektūrā diploms nevainago, jo oficiālām studijām nepieciešami attiecīgu izglītību apliecinoši dokumenti, kuru Morbergam nav. Turības pamatus Morbergs ieliek laikā no 1874. līdz 1879. gadam, kad nopērk savus vērtīgākos gruntsgabalus un līdz 1885. gadam uzceļ sešus namus – trīs Aspazijas bulvārī, divus Zigfrīda Meierovica bulvārī un vienu Vaļņu ielā.

Kur Morbergs ņem pamatkapitālu? Kredīta darījumos, kas tikai pēc zemes grāmatu ierakstiem piecpadsmit gadu laikā (1874 – 1889) sasniedz respektējamu summu – apmēram 700 000 rubļu. Lielāko tās pusi kreditē Rīgas Namsaimnieku kredītbiedrība.

"Ja atcerēsimies 1864. gada Morbergu "ar dažiem rubļiem kabatā", tad kļūs jo skaidri redzams, cik daudz dzīvē spēj panākt trīs faktori: uzņēmība, neatlaidība un izturība. Nemēģināsim kaut ko slēpt vai aizplīvurot, bet teiksim droši un atklāti: spēle bija augsta. Va banqe! Un, ja kāds nokļūst līdz šim saucienam, tad jāpievieno vēl ceturtais faktors – laime: tas mazais, sīkais nieciņš laimes, kas kritiskajā mirklī novelk savā pusē likteņa svaru kausu," skaidro Artūrs Krūmiņš. "Tiesa, Rīga auga un izpletās. 1850. gadā tā skaitīja 61 500 iedzīvotāju, bet 1897. gadā to bija jau 256 000. Caurmēra pieaugums gadā tātad vairāk nekā 4000. Neaizmirsīsim, ka 1858. gadā valdība atcēla veco ierobežojumu un atļāva celt mūra ēkas arī priekšpilsētās. Šo jauno "visžēlīgi dāvāto brīvestību" izmantoja ļoti plaši. No latviešu tā laika censoņiem celtniekiem Morbergs bija vienīgais, kurš visu savu pūliņu augļus bija licis uz vienu kārti – iekšpilsētas bulvāru joslu. Priekšpilsētās rosījās Baumanis (1834 – 1891), Kristaps Bergs (1843 – 1907) un citi. Rīga auga nepārtraukti un raženi, bet dzīvokļu piedāvājumi varēja aizsteigties šim augumam priekšā gadu vai vairākus gadus, un tad – tad sākās namsaimnieku krīze. Tā varēja sevišķi bargi piemeklēt tos, kas atradās kredītu saistību valgā. Arī Morbergam krīzes rēgs nav pagājis secen."

"Bet, kungi!"

Pirmo latviešu arhitektu Jāni Baumani krīze izputina, bet Morbergs liek uz visu banku. Berlīnē nopērk sev dārgu zirgu, bez kaulēšanās samaksājot pilnu prasīto summu un piedalās izjādēs, kur satiekas arī viņam personīgi pazīstami finanšu pasaules pārstāvji. Jāšanas sports tuvina. Morberga stalto kumeļu apbrīno, apjautājas, cik par to samaksāts. Tik un tik. Tik daudz?! Morbergs paplikšķina kumeļa kaklu: "Bet kungi, to summiņu taču mans bērais būs vērts!" Aizdomu mūrī ieplīst pirmā sprauga. Vai tiešām šā rīdzinieka mantas stāvoklis būtu apšaubāms? Viņš taču pērk dārgus zirgus! Atgriežoties Rīgā, Morbergs labvēlīgo Berlīnes noskaņojumu jau atrod priekšā. Rīgas finanšu aprindas jautā sev, vai veiklais Morbergs nav Berlīnē veicis kādu izdevīgu finanšu operāciju. Atbilde? Morbergu drīz redz braucam lepnā divjūgu karietē. Rīga top pārliecināta.

Cits piemērs. Jānis Baumanis ieminas, ka apbūves gabals pie Teātra laukuma būtu īpaši izdevīgs ienesīgas viesnīcas celšanai, bet pie gabala netiekot klāt, jo tā īpašnieks dzīvo Parīzē. To dzirdējis, Morbergs, nevienam neko neteikdams, aizbrauc uz Parīzi un atgriežas kā zemes gabala īpašnieks. Top sava laika slavenākā Latvijas viesnīca "Hotel de Rome".

Morbergs asi reaģē uz ierobežojumiem. 1910. gads. Rīgā atklāt Pētera Lielā pieminekli ierodas ķeizars Nikolajs II. Policija apstaigā apkārtējo bulvāru namus, lai no namsaimniekiem uzzinātu, cik un kādas personas stāvēs pie attiecīgā nama logiem ceremonijas laikā. Stāsta, ka Morbergs todien Rīgā nav ieradies.

Pirmais pasaules karš. Vācu okupācijas laikā ķeizars Vilhelms II apmeklē Rīgu. Morbergs pie saviem namiem Vācijas karogu nav izkāris, kaut gan par to draud nošaušana.

Vai 1919. gads. Lielinieki ieperinās Morberga skaistajā dzīvoklī Zigfrīda Meierovica bulvārī 8. Morbergam jāizvācas uz sava blakus nama piekto stāvu. Iesēžas kā cietoksnī un komunistu saimniekošanas laikā no dzīvokļa nesper ne kāju.

Kā ar latvietību?

1874. gadā Morbergs ne tikai sāk strauju ceļu uz turību, bet arī apprecas. Viņa ir desmit gadus par Kristapu jaunākā Anna Edelheide Jūlija Hugenbergers, dzimusi Kurzemes mācītāja ģimenē. Laulība ir pamatīgs pārbaudījums, jo pēc pieciem gadiem Annu kā neglābjami garā vāju ievieto slimnīcā. Viņu laulību šķir 1881. gadā – Morbergs bijušajai dzīvesbiedrei līdz viņas dzīves galam 1931. gadā maksā mūža renti 1200 cara rubļu gadā.

1882. gadā Kristaps Morbergs pārved mājās par sevi divdesmit vienu gadu jaunāko laulāto draudzeni Augusti Luīzi Hartmani (laulības līgums paredz šķirtu mantu). Ar tobrīd septiņpadsmit gadus veco sievieti Kristaps iegūst uzticīgu sievu uz mūžu (Auguste Kristapu pārdzīvos par trīspadsmit gadiem un nomirs 1941. gadā). Morbergu dzīvi noteikti sarūgtina Edelhaides brāļa centieni attiesāt māsai pusi no Morberga 1874. – 1881. gadā iegūtās mantas.

Morbergs ir neatlaidīgs, bet savrups censonis, kas visu talantu izmanto mantas vairošanai. Sabiedriskajā dzīvē Morbergs piedalās maz. Iespējams, to nosaka fakts, ka dzīvesbiedre kā daudziem tā laika latviešu censoņiem ir vāciete. "Tautiskās atmodas pasākumos viņš nepiedalījās. [..] Reiz pa gadu savā mājā viņš rīkoja plašu uzņemšanu latviešu sabiedrībai, kas tai bij svarīgs notikums, par ko daudz mēdza runāt," 1963. gadā rakstīja arhitekts Pauls Kundziņš. "Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija, kura ik gadus sarīkoja atpirkšanos no jaungada vizītēm studentu stipendiju fondam par labu, varēja uz savām listēm vienmēr atzīmēt Morberga vārdu. Latviešu biedrība ievēlēja Morbergu par savu mūža biedru, bet minētajā biedrībā kaut kādu amatu Morbergs, cik zināms, nav ieņēmis."

Viņš nav runātājs, bet darītājs. Ar tādu vērienu, kādu kopš viņa laikiem latvieši vairs nav piedzīvojuši – Morbergs aiziet mūžībā 1928. gadā, visu nekustamo īpašumu novēlot Latvijas Universitātei. Cik tas vērts un ko ienes šodien?

Ineta Lipša, „Latvijas Avīze”